pelēks vai sarkans

Šaubos vai kāds cits izņemot mani skatās multenes un tamborē vienlaicīgi. Pēdējo divu dienu laikā esmu sev uztamborējusi burvīgu šalli. Sen nebiju tamborējusi. Pat nebiju nojautusi cik ļoti man tā pietrūka. Izskatās, ka lēnām lietas sāk kļūt labākas. Bet tik un tā man priekšā garš un nogurdinošs atveseļošanās laiks.

Šodien ir tik saulaina diena. Īsti piemērota, lai izlasītu kādas simts lappuses no vietas.
Man patīk piektdienas.

eww

when i die,
my atoms will come undone;
i'll be space dust once again

the wind will carry me;
scatter me everywhere;
like dandelions in springtime

i'll visit worlds and alien moons;
it will be so damn poetic -
until i land on your sandwich.

Atkal

Es kā vienmēr esmu salaidusi visu grīstē. Man nav ne jausmas, ko es daru ar savu dzīvi. Man nav ne jausmas, kur beidzas šķietamība un sākas realitāte. Atkal visur tā mūžīgā neziņa un bēgšana no problēmām. Man ir paradums atmest visus sapņus un cerības, jo man liekas, ka es neesmu to pelnījusi. Ka es neesmu pelnījusi to, ko vēlos visvairāk. Tā nu es lēnām pūstu ieslodzīta savā nevarīgajā eksistencē un savu cerību pelnos un viss, kas man paliek ir tizli epiteti ar kuriem izklāstīt to cik draņķīgi man iet. Reizēm liekas, ka mana dzīve ir viens liels sūda joks un aiz stūra kāds tizlenis gaida īstu brīdi, lai izlēktu man priekšā un ar tizlu smīnu uz lūpām izkliegtu "April, april!".

Bet, ja uz brīdi aizmirst, ka es lēnām grimstu kaut kādā bezdibenī sevī, tad nemaz nav tik slikti. Šajā nedēļas nogalē satiku savu mazo māsiņu un mēs kopā bijām uz Siguldu, kur nopirkām vienādas kaklarotas ar pūci un jauki pavadījām laiku. Bija forši uz mirkli aizmirst visu, kas uz sirds, un izbaudīt dzestru rudens dienu.

Man nav īsti, ko teikt, tāpēc tumblr.

Dear October

Mans mīļais oktobris ir sācies. Tiesa man gan iet ne sevišķi jauki. Mani piemeklējušas vairākas kaites vienlaikus.  Bet ir klāt oktobris un tas nozīmē, ka jāmet visi niķi pie malas un jāsāk baudīt rudens, jo tas paskries ļoti ātri. Dažas bēdas ik pa laikam tiek aizmirstas tējas krūzē, kādā jaukā vēstulē vai nerātnā Arctic Monkeys dziesmā. Pārmīto vēstuļu skaits tuvojas tūkstotim. Tik daudz, kas izrunāts un tik daudz domu iztriekts. Brīžiem mani mēdz pārņemt neliela elēģija, bet tā drīz vien aizmirsta iedomātos biskvīta mākoņos.

Bez rīta kafijas

Pamostoties pirmā doma ir mūzika. Aši austiņas ausīs un mūzika uz visskaļāko. Pēdējā laikā tā notiek ar vien biežāk. Vārtos pa gultu ar austiņām ausīs, atceros labos dzīves mirkļus un smaidu. Varu tādā stāvoklī atrasties ilgi, bet diemžēl nedrīkst tā. Ir pārāk daudz darbu, kas jāpaveic. Pārāk daudz visa kā. Gribu pa kluso aizlaisties no tā visa. Uz kādu attālu Latvijas nostūri, kur lietas ir daudz vienkāršākas un cilvēki labsirdīgāki. Varbūt man pietrūkst savvaļas zemenes. Neesmu radusi pie dzīves pilsētā. Varbūt ne tik lielā, bet tomēr pilsētā. Cilvēki šķiet drūmi un īgni. Brīžiem pati tāda jūtos. Varbūt tā ir Rudens melanholija, kas visus ir pārņēmusi. Bet rudens taču ir tik krāsains. Tik dzīvespriecīgs. Košās kļavu lapas aicina iztrakoties dzestrajā gaisā. Un lietus. Lietus arī nav tik bēdīgs kā tas izskatās. Varbūt lietus lāses mērojušas savu ceļu no pašiem jautrākajiem ūdeņiem. Nekad nevar zināt.

Iedomājieties, kā būtu, ja cilvēks zinātu visu. Tad nebūtu jēgas no tā visa. Es domāju no dzīves. Mēs taču dzīvojam, lai mācītos un pieredzētu, redzētu un atcerētos. Tāda ir mūsu dzīves jēga: mācīties. Mācīties no citiem, no savām kļūdām, skolā, darbā, vienalga kur. Varbūt mācīties nav īstais vārds. Dažam labam atgādina par ne sevišķi spožiem laikiem, bet pagaidām es neko ģeniālāku nespēšu jums sniegt, jo ir tikai rīts un es vēl neesmu tikusi pie savas kafijas, un prāta dziļākajos nostūros ir noenkurojies dzīves zaglis "tumblr", ar ko es paralēli esmu aizņemta visu laiku. Jāsaka, ka ar laiku stāvoklis nostabilizēsies un atkarība mazināsies, bet atkal jāsaka, ka laiks rādīs.

Amore

Man ir apnicis būt vienai. Gribu atrast kādu, ar kuru kopā skatīties filmas un vienkārši neko nedarīt. Kādu, ar kuru kopā var lasīt grāmatas vai vismaz parunāt par kaut ko tiešām interesantu. Kādu, ar kuru dalīties savās domās, pārdzīvojumos un emocijās. Gribu būt ar cilvēku, kuram es patīku tāda kāda es esmu - jocīga un pilnīgi nomaldījusies.Gribu atrast kādu, kura dēļ ir vērts censties būt sevis labākajai versijai. Es vēlos kādu, kura apskāvienos ieslīgt pēc garas dienas un aizmirst par visām problēmām, kas nomoka mani vienatnē. Kādu, kurš noturētu mani realitātē, ja prāts grib pazust iedomātā bezdibenī. Bet tās ir tikai ilūzijas. Taču vienmēr liek man pasmaidīt. Varbūt tomēr kādu dienu man paveiksies un manas ilūzijas īstenosies. Laiks rādīs.

Visvairāk man pietrūkst tauriņu vēderā.