Pamostoties pirmā doma ir mūzika. Aši austiņas ausīs un mūzika uz visskaļāko. Pēdējā laikā tā notiek ar vien biežāk. Vārtos pa gultu ar austiņām ausīs, atceros labos dzīves mirkļus un smaidu. Varu tādā stāvoklī atrasties ilgi, bet diemžēl nedrīkst tā. Ir pārāk daudz darbu, kas jāpaveic. Pārāk daudz visa kā. Gribu pa kluso aizlaisties no tā visa. Uz kādu attālu Latvijas nostūri, kur lietas ir daudz vienkāršākas un cilvēki labsirdīgāki. Varbūt man pietrūkst savvaļas zemenes. Neesmu radusi pie dzīves pilsētā. Varbūt ne tik lielā, bet tomēr pilsētā. Cilvēki šķiet drūmi un īgni. Brīžiem pati tāda jūtos. Varbūt tā ir Rudens melanholija, kas visus ir pārņēmusi. Bet rudens taču ir tik krāsains. Tik dzīvespriecīgs. Košās kļavu lapas aicina iztrakoties dzestrajā gaisā. Un lietus. Lietus arī nav tik bēdīgs kā tas izskatās. Varbūt lietus lāses mērojušas savu ceļu no pašiem jautrākajiem ūdeņiem. Nekad nevar zināt.
Iedomājieties, kā būtu, ja cilvēks zinātu visu. Tad nebūtu jēgas no tā visa. Es domāju no dzīves. Mēs taču dzīvojam, lai mācītos un pieredzētu, redzētu un atcerētos. Tāda ir mūsu dzīves jēga: mācīties. Mācīties no citiem, no savām kļūdām, skolā, darbā, vienalga kur. Varbūt mācīties nav īstais vārds. Dažam labam atgādina par ne sevišķi spožiem laikiem, bet pagaidām es neko ģeniālāku nespēšu jums sniegt, jo ir tikai rīts un es vēl neesmu tikusi pie savas kafijas, un prāta dziļākajos nostūros ir noenkurojies dzīves zaglis "tumblr", ar ko es paralēli esmu aizņemta visu laiku. Jāsaka, ka ar laiku stāvoklis nostabilizēsies un atkarība mazināsies, bet atkal jāsaka, ka laiks rādīs.
