Es kā vienmēr esmu salaidusi visu grīstē. Man nav ne jausmas, ko es daru ar savu dzīvi. Man nav ne jausmas, kur beidzas šķietamība un sākas realitāte. Atkal visur tā mūžīgā neziņa un bēgšana no problēmām. Man ir paradums atmest visus sapņus un cerības, jo man liekas, ka es neesmu to pelnījusi. Ka es neesmu pelnījusi to, ko vēlos visvairāk. Tā nu es lēnām pūstu ieslodzīta savā nevarīgajā eksistencē un savu cerību pelnos un viss, kas man paliek ir tizli epiteti ar kuriem izklāstīt to cik draņķīgi man iet. Reizēm liekas, ka mana dzīve ir viens liels sūda joks un aiz stūra kāds tizlenis gaida īstu brīdi, lai izlēktu man priekšā un ar tizlu smīnu uz lūpām izkliegtu "April, april!".
Bet, ja uz brīdi aizmirst, ka es lēnām grimstu kaut kādā bezdibenī sevī, tad nemaz nav tik slikti. Šajā nedēļas nogalē satiku savu mazo māsiņu un mēs kopā bijām uz Siguldu, kur nopirkām vienādas kaklarotas ar pūci un jauki pavadījām laiku. Bija forši uz mirkli aizmirst visu, kas uz sirds, un izbaudīt dzestru rudens dienu.
Domā par tādiem jaukiem brīžiem vairāk, un mēģini tādus arī noorganizēt biežāk, un aizmirsīsies ikdienas sīkumi. Turies ^^
AtbildētDzēstTaisnība. Pietiek sēdēt mājās un pārāk daudz domāt.
DzēstMan laikam arī šobrīd ir iestājies tieši šāds posms un lai aizmirstos no visa, bēgu brīvdienās prom no mājām, lai nav jādomā par lietām, par kurām negribas domāt..
AtbildētDzēst